Ainārs Zelčs

Ikkatra dzīves gaita reiz beidzas kapu kalniņā, un tad ir jādomā, kādu pieminekli likt, jo cilvēks nav sunītis, kas var bez pieminekļa iztikt...

Es piedzimu Gulbenē, bet uzaugu Alūksnē, dzīvodams blakus muižas parkam, kuŗā pēc daudzām posta dienām joprojām stāvēja senatnes pieminekļi, ar savām akmeņu, kaļķu un ķieģeļu miesām spītēdami laika zobam un ļaužu neprātīgai jaukšanas un piemiņas nesaglabāšanas dziņai…

Juzdams mākslinieku sevī jau no bērnības, pēc astoņu klašu skolas beigšanas Alūksnē, mēģināju iestāties Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā. Biju drusku pamācījies zīmēt un gleznot pie brīvās Latvijas Mākslas akadēmijā studējušas gleznotājas, T. Vītolas-Gavares, kuŗa, ja pareizi atminos, bij mācījusies arī pie paša Purvīša, un šais pārbaudījumu priekšmetos veicās itin labi, taču izgāzos kompozicijā. Kad pēc gada mēģināju vēlreiz, tad gan tiku uzņemts, un nesen nodibinātā dekorātīvās tēlniecības nodaļā.

Rīga, saprotams, ar senatnes pieminekļiem un mākslas darbiem bija daudz pilnāka par Alūksni. Rīgas vecie nami, kas mani tolaik pavadīja, steidzot skolas gaitās pa pilsētas vidus ielām, bij gandrīz visi būvēti deviņpadsmitajā gadsimtā, un šos namus tagad es saucu par izgreznotiem – tie izgreznoti dažādām vijām un tēliem, un apjomiem. Daudz kas no senās godības bij vēl saglabājies arī šo namu iekšienē. Tā bija vecā Eiropa, tas bija stipri vien vācu amatniecības gars, un vairāk vai mazāk tas ietekmēja visus, kas Rīgā dzīvoja vai mācījās.

Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā toties valdīja latvisks gars, turēdamies nesalauzts arī grūtās padomju varas dienās. Zīmējot, gleznojot, veidojot mēs turējāmies savas tautas ietvaros, iejutāmies aizvien vairāk un vairāk ziemeļnieciskās vienkāršības, pieticības, saskaņas un noskaņas, un daudz citu labu lietu pilnā latviešu tautas mākslā. Un netrūkst arī mums greznības, bet tā nav tā greznība jeb izgreznošana un izgreznošanās, kas še palikusi un nav izzudusi, šai, ja tā var teikt, vāciskai izgreznotībai beigu beigās izvirstot jūgendstilā. Nav nekādas vajadzības tāda veida piebildei, bet teikšu, ka mēs drīzāk esam japāņi, nevis ķīnieši. Lietu vienkāršības skaistums un šī skaistuma apcerēšana...

Iedraudzējos ar mākslinieku Zibeņu ģimeni, kas mani ieveda īstā tā laika mākslinieku dzīvē. Vecais Zibens bij kalis vienu no Brīvības pieminekļa zvaigznēm.

Strādāju, pie reizes istabiņu īrēdams, pie Aleksandras Fišeres, ko visi sauca par Fišerkundzi. Fišerkundze jau tanīs laikos, kad privāta saimniekošana bija aizliegta, pamanījās ierīkot un vadīt pati savu kapu pieminekļu darbnīcu. Tur iemācījos gan vienkāršākos akmens kalšanas darbus, gan arī burtu kalšanu.

Lietišķās mākslas vidusskolu pabeidzu ar diplomdarbu, kas bija senās Rīgas ciļņa brīvs atdarinājums, kalums akmenī. Izkalu to kā spēlēdamies, no veca zviedru granīta ietves apmales gabala. Diplomdarbu, kas tika novietots skolas pagalmā, vēlāk kāds nozaga, un varēju sevi mierināt vien ar to, ka no mūzejiem arī zog vērtīgus mākslas darbus.

Ar pirmo reizi, gluži tāpat kā lietišķās mākslas vidusskolā, Mākslas akadēmijā netiku. Šoreiz nepratu labi uzzīmēt ķermeni, un izkritu zīmēšanā.

Ko nu? Gribēju būt mākslinieks, bet par tādu bez ierunām atzina tikai tos, kuŗi mācījušies Mākslas akadēmijā. Vairs neatceros, kuŗš tas bija, varbūt Zibeņi, kas ieteica strādāt tā dēvētā kombinātā ,,Māksla” un pa vakariem mācīties zīmēšanu Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos.

Kombinātā ,,Māksla” tapa tā laika lielie mākslas darbi, kam vajadzēja daudz strādnieku-izpildītāju. Strādāju leģendārā ģipša lējēja Maltavnieka vadībā un iemācījos daudz ko tādu, ko citur nebūtu iemācījies. Ģipsī tiek atlieta vai veidota katra skulptūra, ko pēc tam iemūžina bronzā vai akmenī.

Atpūtas brīžos vecais meistars šo un to stāstīja par brīvās Latvijas laiku, piemēram, ka pie tēlnieka Zāles strādājot, alga maksāta katras nedēļas beigās, strādniekiem rindiņā sakarinot savus maciņus, kuŗos tad diženais tēlnieks dāsni licis latus iekšā.

Otrajā reizē stājoties, Mākslas akadēmijas tēlniecības nodaļā tiku gan iekšā! Tā bija liela veiksme, jo uz katru vietu bija daudz gribētāju.

Kad dažos vārdos būtu jāpasaka, ko esmu iemācījies, divās mākslas skolās mācoties, tad teikšu, ka lietišķās mākslas vidusskolā iemācījos to, ko svešvārdā sauc par stilu, bet Mākslas akadēmijā iemācījos zīmēt un veidot cilvēka galvu un ķermeni.

Studiju gados piepelnījos, kapos piekaldams uzrakstus uz jau uzstādītiem pieminekļiem, un tā it labi iepazinu brīnišķīgiem mākslas darbiem pilnos Rīgas Meža kapus. Sevišķi iespaidīgi tur bija brīvās Latvijas laika sabiedrisko darbinieku un citu latvju slavenību kapu pieminekļi.

Mākslu tiku mācījies desmit gadus, un uz beigām mācīšanās bija apnikusi, jo ātrāk gribēju sākt patstāvīga mākslinieka gaitas. Par to naudu, ko nopelnīju ar burtu kalšanu, sapirku darba rīkus granīta kalšanai.

Pirmo pieminekli uzkalu 1981. gada vasarā, rīkojoties tikai ar rokas kaltiem. Šauru josliņu, kas bija vajadzīga uzraksta kalšanai, noslīpēju ar parastu galodu, un tādā darbā laikam nepagāja pat nedēļa. Nākamajā gadā uzkalu jau trīs pieminekļus, pēc tam desmit, un tad arvien vairāk un vairāk. Pieminekļus kalu no mūsu laukakmens, urbjot un plēšot ar ķīļiem gabalos. 2002. gadā sāku akmeņus zāģēt ar rāmzāģi. Tērauda sloksnēm beržot pret akmeni skaldītu čuguna skrošu putru, pa nedēļu vienu akmeni varēja sazāģēt kā nieku! Pēc gadiem pieciem tāds zāģis jau bija novecojis, ar nepietiekamu darba ražību, un arī čuguna skrotis vairs nebija dabūjamas.

Tagad izmantoju arī no ārzemēm ievestu akmeni. Uzrakstus joprojām kaļu ar roku.

Pieminekļa akmeni vajag apgarot, padarīt cildenu pat vismazāko un pieticīgāko. Te pirmā vietā nav peļņa, bet cieņa pret aizgājēju un līdzjutība. Sevišķi grūti kalt pieminekļus maziem bērniem.

Ikkatra dzīves gaita reiz beidzas kapu kalniņā, un cilvēks nav sunītis, kas var bez pieminekļa iztikt...